Āķu un plauktu aparatūras komponentu, piemēram, āķu, plauktu balstu, kronšteinu, savienotāju un montāžas skrūvju, cietība ir tieši saistīta ar to nodilumizturību, izturību pret deformāciju un ilgtermiņa darbības uzticamību. Šīs sastāvdaļas parasti tiek ražotas no oglekļa tērauda, nerūsējošā tērauda vai citiem metāliem; to galīgā cietība mainās atkarībā no materiāla sastāva, ražošanas procesiem un izmantotajām termiskās apstrādes metodēm. Piemēram, lai gan standarta oglekļa tērauda detaļām ir jāsabalansē izturība, stingrība un apstrādājamība, noteiktas detaļas, piemēram, skrūves vai tapas, var tikt termiski apstrādātas, lai panāktu lielāku cietību. Tāpat nerūsējošā tērauda detaļu cietība atšķiras atkarībā no konkrētā sakausējuma kategorijas un tā apstrādes stāvokļa. Ir svarīgi atzīmēt, ka cietība nav sinonīms nestspējai; Cietāks materiāls ne vienmēr ir labāks katram lietojumam. Ja materiāls ir pārāk ciets, bet tam nav pietiekamas stingrības, tas var plaisāt vai plīst, pakļaujot triecienam vai vietējai pārslodzei. Līdz ar to materiālu izvēle un cietības līmeņi aparatūrai, ko izmanto komerciālos displeju armatūrā, būtu jābalsta uz tādiem faktoriem kā preču svars, uzstādīšanas metode, lietošanas biežums un piemēroto slodzes-cietības vērtību raksturs vien nedrīkst būt vienīgie kritēriji produkta kvalitātes novērtēšanai.
Atbilstošas cietības pārbaudes metodes jāizvēlas, pamatojoties uz materiāla veidu, izstrādājuma struktūru un attiecīgajām tehniskajām specifikācijām. Izplatītas metodes ietver Rokvela, Vikersa un Brinela cietības testus, katrs ir piemērots konkrētiem materiāliem, paraugu izmēriem un cietības diapazoniem. Pārbaudot mazākus vai plānākus komponentus, piemēram, āķus vai plauktu balstus, rūpīgi jāpievērš uzmanība tādiem faktoriem kā parauga biezums, īpaša testa vieta, virsmas stāvoklis un pielietotā testa slodze. Šādos gadījumos ir jāizmanto specializētas testēšanas metodes, kas paredzētas plānām vai maza mēroga detaļām, lai novērstu neprecizitātes, kas rodas nepiemērotu testēšanas apstākļu dēļ. Turklāt, ja komponentiem ir veikta virsmas apstrāde, piemēram, galvanizācija, cinkošana vai pulverkrāsošana, ir svarīgi atšķirt pamatmateriāla cietību un virsmas pārklājuma īpašības; virsmas apstrāde nodrošinātā izturība pret skrāpējumiem un nodilumu ne vienmēr atspoguļo pamatā esošā metāla pamatnes cietību. Termiski apstrādātām skrūvēm, tapām un citām kritiskām nesošajām sastāvdaļām visaptverošu novērtējumu par to, vai izstrādājumi atbilst konstrukcijas prasībām, var veikt, apvienojot cietības pārbaudi, izmēru pārbaudi un nepieciešamo mehānisko īpašību pārbaudi. Faktiskās pārbaudes laikā cietības prasības un pieņemšanas kritēriji jānosaka, pamatojoties uz izstrādājuma rasējumiem, materiālu kategorijām, tehniskā iepirkuma līgumiem vai piemērojamiem standartiem; nav pareizi piemērot vienotu cietības specifikāciju visiem āķiem un plauktu piederumiem. Tikai rūpīgi izvēloties materiālus, stingru ražošanas procesu kontroli un standartizētas pārbaudes, var nodrošināt šo komponentu nepieciešamo cietību, vienlaikus saglabājot atbilstošu izturību, stingrību, nodilumizturību un ekspluatācijas drošību.
